Pamācība (un Gamma Correction)…

Kamēr rakstu to bump-mapping pamācību, sagribējās diezgan ērtā vidē patestēt Gamma Correction — uzzināt, kāpēc šis efekts tomēr ir tik populārs — nevajadzētu jau būt tā mūsdienās, ka saceļ popularitāti ne no kā — vienmēr kaut kas foršs ir apakšā, pat ja tas foršais ir tikai viens procents un pārējie 99 ir mēsli. 😀

In your face…

http://www.tvnet.lv/tehnologijas/nozares_jaunumi/342088-asv_videospelu_pardosanas_apjoms_julija_krities_par_1

Izskatās, ka cilvēki beidzot sākuši saprast, ka mēsli tiek skaloti viņiem virsū AAA spēļu izskatā…

Pēdējā mēneša pirmsskolas murgi…

Ar jautājumu “kur pazuda vakardiena?” nobeidzas katra diena. Gandrīz vai burtiski — nobeidzas — jo sākas jau mēneša otrā puse, palicis nenormāli daudz darba, kuru esmu izplānojis izdarīt, dēļ šausmīgās nepatikas pret skolas “darba laikiem” nevaru ne normāli pagulēt (t.i. bez murgiem), ne pastrādāt. Nebūtu skolas – varētu strādāt. Kaut kā vienmēr pazūd darba spēks skolas laikā (diametrāli pretēji vasaras sākumam – tad rodas spēja gāzt visus kalnus)… varbūt tāpēc, ka jāceļas 7:30, jāiztērē laiks skolā līdz 15:00-16:00, tad nedaudz jāpaguļ, lai atgūtu spēkus, tad jāmēģina strādāt, bet tikai līdz ~24:00, atrodot pa vidu ~4 stundas ēšanai, skolas darbiem un atpūtai, lai nākamajā rītā un pusgadā nesajustu krāsainās bezmiega sekas… var jau strādāt no 24:00 līdz 2:00 kā es to dažreiz daru, bet tad nākamajā dienā vajag mēģināt pusaizmigušam balansēt uz līdzenas zemes. Kas paliek pāri? Iespēja teorētiski apstrādāt darba plānu visa skolas laika garumā, kas gan nepalīdz padarīt darbus tādā ātrumā, kādā ir nepieciešams… un labākajā gadījumā – ~4 stundas darbiem, ja nenāk nenormāls miegs un nogurums. Tas ir diezgan neciešami, jo, pieaugot nepadarītā darba sajūtai, pieaug bezmiegs un problēmas padarīt esošos darbus. 😀 Rezultātā – pusstunda dienā vidēji. Un nē, skola nav tā vērta. Pēc apmēram 20 šādām pārdomāšanas reizēm secinājums ir tāds pats. In the long run, skola man neatmaksā iztērēto laiku. Kādreiz paveicas. Kādreiz palieku mājās slimības dēļ (varētu pat būt rekordliels kavēto stundu skaits). Nekā no mācībām nezaudēju, bet iegūstu nenormāli milzīgu boost’u darbam. Atgūstos no bezmiega, pēc kura parasti nav ne jausmas, kas tiek darīts skolā un par pusi notikumu vispār nav pārliecības, ka tie ir patiesībā notikuši. Pēc kaut kādas domāšanas apmēram saprotu, ka kaut ko no tā visa es izdarīju automātiski, bez domāšanas, bieži vien kļūdoties…

Kopumā – šis gads var solīt kaut ko interesantu, bet tik daudz labāk viss būtu tad, ja skola tik ļoti neuzmāktos ar savām vajadzībām. Vieni paši mājasdarbi jau bija iemesls depresijai… 😀

Eh, ir jau vēl arī otrais variants – izveidot izcilu programmatūru, nopelnīt lielu naudas čupu un sākt dzīvot… pēc BRSD 2 domāšu, ko tur varu darīt… būs 18, varēs tirgoties… neko negarantēju, bet jūtu, ka tas varētu būt arī vienīgais pieņemamais veids iesākt strādāt tā, kā vajag – priekš sevis. Pēc 12 diezgan samocītiem gadiem esmu diezgan pārliecināts, ka visa atlikusī dzīve (vai kaut vai vēl daži gadi) nodzīvota tikpat samocītā stilā nav un nekad nebūs tas, ko vēlos.

Un ar progresu ir tā, ka uztaisīju 3. scēnas 1. skatu. Atklāju Track View – Dope Sheet, kur var diezgan forši mocīt bipeda footstep’us. Atradu vēl vienu gļuku, kurš izskatās apmēram tā, ka nevar radīt pauzi starp konkrētiem footstepiem, vai arī maksis uztaisīs internālo error’u. Atklāju, ka man ir vēlēšanās keyframe vietas izvēlēties tā, lai viss iet 2x ātrāk nekā vajadzētu. 😀 Ja iepriekš nepateicu, 3. tilesets ir gatavs. Gan jau izveidošu kādu līmeni un padomāšu par spēles procesa dažādošanu, lai viss, kas paliek skolas laikā, ir video. Ar mākslu skolas laikā vieglāk nodarboties nekā ar programmēšanu (vēl neesmu sapratis, kāpēc 😀 ).

P.S. Te nu bija daži vārdi… 😀 … nedomāju, ka tik daudz uzrakstīšu. Publicēju tāpat.. 😛